Atskats uz Beļavas muižas kultūrvasaru 2025

Ar lielāku vai mazāku regularitāti Latvijas publisko telpu saviļņo ziņas par pavērsieniem dažādu muižu likteņos, vēstot par cerīgo jauno īpašnieku entuziasmu vai kādas vietējās kopienas dumpi pret pašvaldības pūliņiem tikt vaļā no skaistajiem, bet dārgajiem un lempīgajiem milžiem; vai vienkārši melanholiski nopūšoties skumjo graustu bijušās spozmes priekšā.

Kultūras mantojuma studijas arī manī ierāva kādas muižas stāstā, raisot neatgriezeniskas simpātijas pret brīvi izvēlēto akadēmiskās izpētes objektu – Gulbenes novada Beļavas muižas kungu māju. Mans Ziemeļaustrumlatvijas milzis ir celts 18. gs. vidū baroka formās, devis pajumti gan labi zināmajām fon Bīlovu un fon Bergu dzimtām, gan pēc agrārās reformas – skolai, savukārt 2019. gadā – pēc skolas slēgšanas vieta zaudēja savu funkciju. Jāatzīst, diezgan klasisks muižu attīstības scenārijs, kas tās īpašnieku – Gulbenes novada pašvaldību – mudināja pieņemt arīdzan klasisku lēmumu stāsta turpinājumam: neiesākt neko.

Beļavas muižas kungu māja mani “paņēma” līdzīgi kā mani foksterjeri, kuru acis, ieraugot desas griešanu, pārvēršas žēlabu akās ar vēstījumu: “Es nekad neesmu ēdis.” Arī Beļava nekad nebija ēdusi – baudījusi tai atbilstošu funkciju, vērusi durvis aizrautīgiem muižu apceļotājiem, lepojusies ar tajā esošajiem 11 valsts nozīmes mākslas pieminekļiem un zem brūnajām eļļas krāsām dzīrojošiem apolloniem un lauru lapu vītenēm. 2023. gadā Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja uzsāktās iniciatīvas, līganā sabiedrības iešūpošanās vietas aktualizēšanas virzienā, kā arī svaigi iegūtais teicamnieces diploms parāva slūžas manai pilsoniskajai aktivitātei ar mērķi kaut nedaudz pavērst skatienus Beļavas muižas virzienā un iekustināt sastāvējušos ūdeņus tās apzināšanās procesā. Uzsāku pašvadītu mantojuma praksi Beļavas muižas kungu mājā.

Pēdējās dekādēs arvien lielāku aktualitāti gūst sabiedrības līdzdalībā (participatory approach, angļu val.) un vērtībās balstītas (values-based approach, angļu val.) pieejas kultūras mantojuma saglabāšanā un pārvaldībā. To neatņemamas dimensijas ir mantojuma vietas vērtību jeb kultūras nozīmīguma (cultural significance, angļu val.) identificēšana, balstoties dažādu interešu grupu vajadzībās un redzējumā, atbilstīga pārvaldības plāna izstrāde, ieviešana un nepārtraukta uzraudzība. Uz šiem teorētiskajiem konceptiem balstījās mans maģistra darbs, šī ir arī mana utopiskā pārliecība un mantojuma ticības kodols: kultūras mantojums pieder sabiedrībai, un ikvienam, kam tas rūp, ir tiesības ietekmēt tā saglabāšanas un attīstības procesus. Tas ir kultūras mantojuma demokratizācijas nosacījums, kas bija pamatā pirmajam manis iniciētajam projektam Beļavas muižas kungu mājā.

LEADER projekts “Muižu demokratizācija: baroks, apgaismība, līdzdalība” Beļavas muižu izmantoja kā parauglaukumu muižu pārvaldības procesu pārmaiņu izgaismošanai. Ja sākotnēji par muižām runājam kā par slēgtu īpašumtiesību telpu, kas ir vienas dzimtas pārvaldībā, tad mūsdienās mantojuma prakse rāda pilnīgi citu ainu: muižās saimnieko nevalstiskās organizācijas, kopienu līderi, privātpersonas – bagātnieki, trakie u.c. ar aristokrātiju nesaistīti subjekti. Arī man izdevās pārkāpt pār īpašumtiesību mūri un ar pašvaldības svētību, kā arī līdzfinansējumu drīkstēju šiverēt kungu mājā, atkal pulcējot tajā cilvēkus, veidojot mantojuma vietas kopienu, liekot ieskanēties baroka mūzikai un vētījot tās pagātnes lappuses un potenciālos nākotnes plānus. Mēģināju savienot mantojuma teoriju ar praksi, iesaistot vietējos pagasta un novada iedzīvotājus vietas vērtību identificēšanā un līdz ar to arī vietas interpretācijā un lēmumu pieņemšanā, kas vēl joprojām nedz Latvijā, nedz pasaulē netiek gana praktizēts prasmju, laika un naudas trūkuma dēļ.

Projekta aktivitātes tiešām saveda kopā necerēti raibu publiku, kuras redzējums lika pamatus vietas interpretācijas plāna, vizuālās identitātes un mājaslapas izstrādei. Tomēr, kad 18. gadsimts satiek 21. gadsimtu, izceļas logo, interpretāciju un terminu cīņas ar ģerboņu, stila tīrības un mākslas vēstures ordām. Primāri viedokļu sadursmes izraisīja jau pats vārda “muiža” lietojums, kas neizbēgami iekļauts arī Beļavas muižas logo. “Tikai, lūdzu, ne “muiža”! Tādu muižu vairs nav. Tad jau labāk pils vai kungu māja,” 1. augustā pēc iedvesmojošiem ziņojumiem par Magdalēnu fon Hallarti un apgaismības kustību Vidzemē tika vērsts iebildums pret parakstu zem jaunizveidotā logo. Teorētiski, jā. Muižas kā administratīvas vienības vairs neeksistē. Tomēr man kā praktiķim ir vairāki jautājumi. Cik ērti, jūsuprāt, būtu lietot logo, zem kura ir paraksts Beļavas muižas kungu māja? Un varbūt vēl jāiet tālāk un jāpievieno – bijušās muižas? Turklāt, ja vēlamies izziņot aktivitāti, kas norisinās muižas parkā, šķūnī vai klētī, tad šāds vizuālās identitātes izmantojums sniedz nekorektu telpisko mājienu.

Daudz mulsinošāks un neprecīzāks man šķiet apzīmējums “pils”, kas tiek izmantots pa labi un kreisi, lai gan Latvijā tikai reto mantojuma objektu varam saukt par pili (palace, castle, angļu val.). Šim jautājumam skaidrojumu sniedz vācu pētniece Sabīne Boka nesenajā izdevumā par Baltijas jūras reģiona muižām. Proti, muižas kungu māja (manor house, angļu val.) ir muižas kā saimnieciskas (pārsvarā – agrāras) teritoriālās vienības centrs, kurā uzturas muižas īpašnieki. Savukārt pilis ir valdnieku vai valdošās dinastijas locekļu rezidences. Tomēr plaši izplatīta ir aplamā tendence muižas kungu māju dēvēt par pili tikai tās izmēra vai greznās arhitektūras dēļ. Tādējādi “muiža”, iespējams, ir neprecīzs, bet mūsu uztverēs nostabilizējies mantojuma termins, ar ko tiek izprasta vēsturiska administratīvā teritorija – komplekss, kas ietver gan kungu dzīvojamo māju, gan saimniecības ēkas, gan parku u.c. objektus.
Uz domām par sapņu pilīm projekta noslēguma pasākumā uzvedināja mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis, pajautājot: “Un kādi tad būs jūsu Vasjuki [1]?” Sapratu, ka Beļavas kontekstā nekad neesmu sevi barojusi ar liekām ilūzijām un, iespējams, Vasjukus esmu jau piedzīvojusi 2025. gadā. Viņi atnāca līdz ar Hertu un Lauru [2]. Ideja par Beļavas muižu vēlās kā sniega bumba un apauga ar projektiem, kas vairs no manis nebija atkarīgi. Vienkārši ļāvos – dzejniekiem un dziesminiekiem, multimāksliniekiem, vegāniskajām zupām, eklektiskām dekorācijām un māla virpām bijušajā skolotāju istabā. Mana personīgā prakse bija kļuvusi par kolektīvo un pāraugusi tajā, ko organiski nodēvējām par Beļavas kultūrvasaru. Tā nu mēs būvējām sapni par Beļavu: no vienas puses tik ļoti atkarīgu no mūsu personīgajām interesēm, gaumes un izpratnēm, no otras – tik ļoti iesprostotu mantojuma prakses tradīcijas, laikmeta prasību un ierobežotu resursu telpā.

2025. gada 4. novembrī kopā ar Lauru un Hertu devāmies aizstāvēt nu jau mūsu kopīgo prakses atskaiti Gulbenes novada pašvaldības domes deputātiem. Uz paplātes muižas īpašniekam nolikām Beļavas muižas mājaslapu, izstrādātu vizuālo identitāti, darbībā pārbaudītus vai potenciāli vēlamus vietas izmantošanas virzienus, kas apkopoti interpretācijas plānā, kā arī pašvaldības un nevalstiskā sektora sadarbības ierosmes 2026. (un ne tikai) gadam. Tikšanās gaitu noteica deputāti, kuri sāka vagot vaimanu taku ar kultūras mantojuma smaguma liektām mugurām. Attīstības un sadarbības piedāvājumi tika dzīti strupceļā, apelējot pie finanšu trūkuma, kultūras mantojuma objektu lielā skaita pašvaldībā, reiz pieņemtiem lēmumiem izvākties no Beļavas muižas kungu mājas, kas tagad būs jāmaina, kumosa atraušanu citām nozarēm u.c.
Beļavas muižas delegācija, kā jau gaidīts, no domes sēžu zāles iznāca bez būtiskiem rezultātiem, sasniegumiem vai kaut tukšiem solījumiem. Tomēr laikam jau abas puses saprata, ka kultūras mantojums nav bijis pašvaldības dienas kārtībā, un ir nepieciešams atbildēt uz vairākiem fundamentāliem jautājumiem – Kā pašvaldībā ir notikusi kultūras mantojuma prioritizēšana? Kādā sastāvā un pēc kādiem kritērijiem ir izlemts, kurus nemateriālā mantojuma procesus un materiālā mantojuma objektus saglabāsim, attīstīsim un virzīsim zem pašvaldības karoga? Kāds ir mantojuma ekspertu viedokļu svars, un cik lielā mērā tas var mainīt un ievirzīt lēmējvaras nostāju?

Šķiet, ka mūsu sabiedrības izpratnes līmenis, kā arī mantojuma saglabāšanas sistēma Latvijā sniedz visus priekšnosacījumus muižu mantojuma attīstīšanai un pārvaldībai. Tomēr, kad saskaramies ar kārtējo muižu problēmsituāciju, attopamies pirmās klases solā bez mācību grāmatām, stundu saraksta, ar pazaudētu pusdienu talonu, toties lielu vēlmi bastot. Šajā mācību priekšmetā pareizās atbildes nenāk viegli, jo ir tik daudz mainīgo lielumu ar nebeidzamām kombinācijām. Īpašumtiesības, kvadratūra, saglabātības pakāpe, vietējās lēmējvaras izpratnes līmenis, atpazīstamība, nozīme mantojuma kopienai, mākslinieciskās vērtības – šīs ir tikai dažas no dimensijām, kas ietekmē to, kurš, kā un, galvenais, par kādu naudu labos caurumus dakstiņos un kurinās nepiesātināmās podiņu krāsnis.

Tomēr, manuprāt, galvenais no šķēršļiem ir izpratnes un gruzdoša trakuma trūkums, kultūras mantojumu ar vieglu roku ierindojot nastas kategorijā. Ja neskaita pāris stāstu par bagātiem vācu onkuļiem, muižu lietas tā arī notiek: uz supermotivācijas un psihopātijas robežas, lēni, grūti, ar nelielu, bet regulāru projektu investīciju palīdzību, nedomājot par gala tāmēm vai miljoniem, ko nesātīgie milži sevī ir gatavi iesūkt. Galu galā, ja Imantam Lancmanim kāds 1972. gadā būtu pateicis, ka Rundāles pils atjaunošanai nākamajos 40 gados būs vajadzīgi vairāk nekā 8 miljoni eiro – kur gan viņš ar šo tāmi būtu licies un vai vispār kaut kam būtu ķēries klāt?

Reiz ar Lauru un Hertu sēdējām un reflektējām par Beļavas kultūrvasaru. Mana galvenā atziņa: šis ir bijis viens no dārgākajiem, prasīgākajiem un nepamatotākajiem laika pavadīšanas veidiem dzīvē. Lai attaisnotu savus bezjēdzīgo gājienus, pārlasīju Nučo Ordines manifestu “Nelietderīgā lietderīgums” . Ar garantiju zinu, ka 2026. gadā vienkārši nevarēšu neturpināt. Branga desas ripa atleks arī Beļavai.

Īpaša pateicība par atbalstu Beļavas kultūrvasarai 2025: Dacei Sīmanei, Ingūnai Turkai, Valsts kultūrkapitāla fondam, Vidzemes kultūras programmai 2025, Gulbenes novada pašvaldībai, LEADER programmai un, protams, Ivaram.

Ilze Vanaga
Mūžizglītības un kultūras mantojuma projektu vadītāja
www.linkedin.com/in/ilze-vanaga-heritage-projects
www.belavasmuiza.lv

1 Filmā “Divpadsmit krēsli” oportūnistiskais razbainieks Ostaps Benders uzdodas par šaha leģendu un uzbur Vasjuku miesta spožo nākotni kā šaha galvaspilsētai ar starptautiskiem turnīriem, lidostu un nākamās Maskavas titulu. Mūsu gadījumā ar Vasjukiem tika domāts Beļavas muižas nākotnes scenārijs, atmetot prāta un resursu ierobežojumus.
2 Herta Pugača, fotogrāfe un visādi citādi radoša būtne; Laura Vecmane-Bārtleta, keramiķe un gleznotāja.