Dzejas semināra 2026 jaundarbi

No 2026. gada 11. līdz 16. jūlijam Beļavas muižas kungu māja uzņēma 8 dzejniekus, kuri seminārā, iedvesmojoties gan vienam no otra, gan vietas vēstures un estētikas, radīja dzejas jaundarbus. Lūk, kādus!

KIRILS ĒCIS

labais zariņš

man rokās labs zariņš
man rokās zariņš
man rokās ir zariņš jauks no kapiem
no kapiem mans zariņš ir
no kapiņu līkā kadiķa mans zariņš
no kapiņu jaukā, līka, šķībā, sīkā, nīkā, dīkā kadiķa
mans zariņš, kuru gribu mājup nest
no kapiem nedrīkst ārā nest
no kapiem nedrīkst mājā nest
un tāpēc neeju mājās es
draugu man te daudz
uzmanīgi klausās, nepārtrauc
laika arī te atliku likām, zeme pilna lapām plikām
dzejoļi mani gari kā zari
nu kaut kā tā
labi atā

EVELĪNA ANDŽĀNE

A.O.

Mani dzejoļi

mani dzejoļi ir hortenziju kupenās ieļimušas rokas pēc tam,
kad vējš tās nolaiza sutīgā dienā
lūk, tie mīt uzkarsušā ādā, draiskojas un pazūd
jūras augu motīvos uz kājām
es tos nesu pa gruntsceļu,
es tos nesu kā rozā domino,
ko pasniedz man cilvēka plauksta

mani dzejoļi ir gauda pļavā, ko omīte izdzirdējusi

uzraujas gubu mākonī
mazulis, kura āda ir mīcīta no klimpām
un paradīzes
sievietes portrets ar ūpja skatienu

mani dzejoļi ir piepūšamie cerberi pludmalē
paklausīgi bērna plunkšķim un gaisam,
ar ko viņš neatlaidīgi dalās, pūsli uzpildot

mani dzejoļi gurdeni
vēro manas domas, atlūzt uz siltā matracīša

_

es iepinu ādā pažuvušo paparžu pušķi
ko kvēpināt kopīgā braucienā mājup
mūsu acis ir mazas izlietnes
pirms dodamies
un rakstzīmes tajās salipušas ar medu,
pankūkām, mušu bumbiņām
izčerkstējušās krāsnis nožāvājas mūsu vietā
kamēr šūpojamies vēlīnā zumēšanā, iesildoties
darbam ar vārdu
vai ceļamies, lai nodotos mutes higiēnas situācijai
mūsu acis
pirms dodamies
apčamda diapozitīvus no seniem laikiem,
kas mūs apiet ar līkumu

_

kokus sasēduši lērums burzguļojošu vēderiņu
vecie logi, caur kuriem tie šķiet nojaušami
tos nepievelk man klāt
attālums ir saudzīgs, zaļš, pēc brīža – lāsumains
es esmu mizas binoklītis
man iekšā tukši vēderiņi

_

astoņas siltas muguriņas
neatteiktos no plācenīša

MĀRA ULME

Pintelis

stindzinoši
spalgs
tad
dobji
dunošs
kā pērkons
tā
ieradās
Ezers
kāziniekiem

klusējot
jaunajam pārim
kliedzot
metoties bēgt
skriešus
pametot
ciemu
kas nu
pārvērtās
plūdos
viņi
atstāja
ūdeni
neatskatīdamies
kā neatskatās tie
kuri aiziet
no Omelām
kā neatskatās
tie
kuri jūt
cik stipri
pakausī
dur
saule
tajā dzelmē
kurā noslīka viesi
tagad
var redzēt
māju
cirvis iecirsts
paksī
spīļarkls

piesliets
pie sienas

Iekšiņa

baltas durvis ar krampīti vidū
zem krampīša bultiņa
attaisu krampīti atvelku bultiņu
pārbraucu sienas skapim ar aci
ceriņu ēnas pēc pusdienas
lipina stenderei krāsu
tumšajā plauktiņā zum-zum
steberē pērngada muša
kaktā aiz kristāla glāzītes
klusa tusnīga tumsa
paņemu klēpī tusnīgo tumsu
ietinu čaukstīgā turzā
noslauku vaigus un pabaroju
ar aizplakstiņu melnajām vabolēm
un zemmēles staipīgajām oglēm
tad mīļi smaida
tusnīgā tumsa
un iepeld man ausī
līdz vajadzēs dusēt

IVARS ŠTEINBERGS

***

Bija vēl kāda spēle. Tu nogulies uz

Grīdas un sāc smieties bez iegansta.
Teiksim, par griestu lampu, tapešu rakstu.

Kad sākas zemestrīce, iesaka nostāties
Durvju ailā, tas ir, starp istabām –
Zemestrīce ir pāreja. Kad sākas smiekli,

Guli uz zemes – tu esi ieradies, un tad,
Kad nav iegansta – cik smieklīgs ir parkets
Ar brūno māsu kumodi! Kad piesauc

Smieklus bez iegansta, tu nodarbojies ar
Dzīvošanu, un dzīvošana vienmēr skan kā
Dziedāšana šķībi. Tev teiks: šķība

Dziedāšana ir skaņdarbam nepareiza
Asinsgrupa. Bet es saku, nē, tā ir
Atcerēšanās, tu esi atcerējies, kā kustēt

Nekustoties. Tas bija aizmirsts, bet nu
Ir atskrējis, re, vēlais ciemiņš, balli nokavējis,
Pasākumam neatbilstošās drēbēs,

Bet ir šeit – un ir gaidīts, tik sen gaidīts.

***

Kristīnei

Kad nokļuvu paradīzē,

Slaucīju grīdu,
Daudz darīju ar rokām,

Spaidīju mālu par
Svilpauniekiem, pinu
Rotas – un katru dienu

Gatavoju ēst. Ja “mama”
Tiešām bija pirmais vārds
Cilvēces vēsturē,

Kā daži zinātnieki uzskata,
Tad pirmie runāt
Iemācījās bērni.

Pirmie būrās, pirmie
Lūdza, pirmie darīja
Lietas ar vārdiem.

Es esmu atradis paradīzi,
Un tā ir klusa
Rutīna – dienu no dienas,

Virtuve, kamēr pilsētā
Tiek uzsliets kārtējais gadsimts.
Gadsimts ir klintsbluķis,

Uz tā iegravēti valdnieku vārdi,
Bet zupa ir mīksta,
Ar koka karoti katlā rakstu

Apbrīnas “O”,

Un tas visu laiku
Jāuzraksta no jauna.

Zupā neko nevar iegravēt,
Tā var tikai pabarot –
Draugus, dzejniekus,

Kas diendienā dodas
Uz savu bērnību kā darbu,
Kā skolu, kā baznīcu –

Visvairāk – kā virtuvi.

EMIJA GRIGORJEVA

trīs un vairāk lietas, ko man gribās

man gribās līst zem aploka žoga
ar seju pret mākoņiem un svīrēm
bet tā uzmanīgi
lai neiesistu elektriskais gans

tētis teica agrāk tas bija cilvēks
tad droši vien tas pats kas diskā
gans en rouzes ko mēs klausāmies
no seniem tēta mīļākajiem laikiem
kad nauda nebij’ jātērē
ne elektrībai ne ūdenim
un visur bija tikai sveces
un īsts cilvēks gans

vēl gribās lai vitas govs dod pienu
un mēs ar mammu pēc tam slaukām ūsas
kailā saules iedegušā rokā
nopūtušās pēc šī smagā darba

atdot mazam lāsmiņam visas manas kleitas
pat pašu skaistāko ar zelta fliteriem
pat kristībkleitu ar mazām rozā rozītēm un kruzuļiem un cakām
to pašu kas man vēl derēja kad raudot atgriezu
piedurknes ar dārza zaru šķērēm
tas bija it kā taurenis ar līdakzobu žokļiem
kostos baltā mežģīņrozes ziedā

un to ar izšuvumiem uz bieza volāna
kur kāda ģimene priecīga sēž zaļumos
un viņiem seko sunītis vēl priecīgāks
ļipatu ļepatu izvilktu kabatu ļerpatu ausīm
ja viņš savu ausi pieliktu pie zemes
tā pati izklātos kā volāniņš un dzirdētu
kā zem zemes brakšķēdamas aug manas kājas

un arī to melno kleitu kas stāvēja kā krinolīns
tad tētis teica
ka izskatos kā melnais benzīntrekteris
kā melnais kanalizācijas aizsprostsūceklis
kā melnais asinsspiedienmērītāja spiedējsūknētājs

un arī to kurā mamma teica
ka izskatos pēc slaucējas
par to visvairāk žēl
jo piens mums abām garšo

vēl pēdējais ko man gribās
man gribās lai ganam ir rozes
lai arī kur viņš tagad būtu
un tētim daudz daudz elektrība
un apsēsties uz slieksnīša ar omi
jo tikai viņa prot no koka izgriezt trolli
un tad to atkal pārvērst akmenī ja lūdz
bet vai bet vai viņa varētu
no koka izgriezt ganu no akmens rozes
un ja ļoti gribētos vai mēs varētu
tad līdz ar diegu viņas mazai adatiņai cauri vērties
un iešūties tai kleitā zaļumos ar ģimeni un ļerpatsunīti

Visādas teorijas par labu un ļaunu

I

viena teorija par labu un ļaunu ir tāda:
ļaunais ir ļauns tikai tāpēc
ka netika debesīs

ja debesu vārtsargs ielaistu tumsas vārtus
rezultāts izlīdzinātos
un ļaunais kāptu debesīs

tad mēs te dzīvotu mierīgi

pie visa vainīgas debesis

II

ļaunpadsmit mēles mani lādēja
mani piratēja manī vēdīja
svētīt gan mācītājs nesvētīja
ātri nokristīja un tūlīt nomira

III

vecos laikos par tādām acīm
kā manējās esot akā svieduši
vai kurējuši

tāpēc ka zaļas
un zaļas ir spindzelēm špicbukiem un špidrilām
un tostarp arī raganām
visas labi deg

IV

bet vecvecvecmāmiņa
bija labā ragana vai ļaunā ragana
jautāju vecvecmāmiņai
ragana ir ragana
viņa atbildēja

V

bet kāpēc vecmammai
zārkā vajag kurpes
nesapratu

lai var debesīs uzkāpt
mamma teica

tad es atsēju viņas kurpei aukliņu
lai nožaujas pie manis zemē

VI

vēl viena teorija par labu un ļaunu ir tā
ka patiesi ļaunais ir neapzināts
bet par neapzinātu nesodīsi
nākas pašam ciest

kā atšķirt kļūdu kas visiem piedodama
no posta ko nepiedot nekad

VII

visīstākā es esmu nākot mājās:
zem ielas lampas sadalos
divos melnos sevis
riecienos

VIII

ir vārds ļaunatminīgs
nav vārda labatminīgs
tagad ir

ELĪNA VENDIJA RĪBENA

Atmiņas par Bodlēru

Manis tur nebija
un tomēr atceros
to telpu akmens sienām
kuras vienmēr aukstas
kaut aiz apaļā šaurā loga
pamatkrāsu vasara
vēlīnā Piņņa triepieniem
kā pastēte ziesta
ar asu nazi grieztam
Mūža maizes riecienam

Kirila darbnīca

Ak, mēs, ko neviens tā arī neiemācījās mīlēt
sapņojot aizvērsim acis
paliksim laimīgi neziņā
kur vienmēr kà pirmo reizi|
kāds noskūpsta mūsu lūpas
Droši vien var arī citādi
varētu būt arī sliktāk
Vienīgās īstās lai paliek tās debesis virs mūsu galvas
Tagad
kad roku rokā izejam spožajā gaismā
kas vienmēr ir pirmo reizi
un nepieder atmiņām

Draugi

harmonizēt ar odu
siltā jūlija naktī
draugi piešķiļ uguni
nēs metam mazas zvaigžņu sēkliņas
siltā zelta bedrē

un apglabājam atmiņas
mīkstus pūkainus firziķu mākoņus

kapara saule, zivju mēness
acis siltas
maizes doniņas

ROBERTS VILSONS

pilskalns

starp dzejniekiem, burtu ganiem,
starp sienu gleznojumu atsegumiem
kungu mājas aizskatuves tumsā spīd
gaisma caur melnbaltu diapozitīvu:

grieķu arhaiskā perioda skulptūra –
jauns vīrietis aitiņu kamiešos pacēlis,
priekškājas un pakaļkājas saņēmis
rokās uz krūtīm. spēcīgais jauneklis

tumšām, tukšām acīm – pretskatā.
gurni, rokas, zods – sadauzīti.

ak, nē, tā nav aita, tas ir teliņš,
nolauztu ausi, noliektu galvu.

ticība

labam ganam būt nozīmē

lielākā rūpes par mazāko,
ne tik gudro, kas cietis,
mēģinot apiet neapejamo.

kaut nevaru pieņemt Kristu
par glābēju burtiskā nozīmē,
mani šūpina mugura platā
un siltā, valoda, asinis, sāpes.

LOTE VILMA

siena

es saucu ganāmpulku
es saucu ar taures balsi
tā izšķīst zilajā tālē
pār plecu pārmesta tarba
spieķī mūžīgi iekodies suns
nolobītā siena
ir atvērtas durvis
ir nokasīti gadsimti
kaut krāsas kārta
nav prāva
vai skrāpējot kādas atmiņas slāni
atsegtos vēl viena un vēl
tomēr
tālē es neskatos
tikai pārskaitu lopus
no jums paslēpušos
un katrreiz iepūtis taurē
piekārtoju cepuri

es stāvu
uzgriezis muguru jums

guļot gultā

dūnu čupā
bez darba
bez eiro bet plaši atvērtām acīm
kaut katram būtu
elkoņus glāstoši lakstaugi
kā savvaļas zirgam

-

no būceņa laužas
patiess fakts
pumpurs vai izlijusi tuša
kas ir šis nekas
nāk gaisma es kāpju augšā

-

kāds ielūst estrādes dēlī
un pagastā iestājas nakts

ar pildspalvām mutēs

aizmieg dzejnieki
muižas mitrajās sienās

DZEJNIEKU PORTRETUS IEMŪŽINĀJA HERTA PUGAČA